Kas ir sāls terapija jeb haloterapija un kā tā radusies?
Haloterapija jeb sāls terapija (no grieķu valodas - sāls) ir alternatīva dabas dziedniecības metode, ko veiksmīgi liek lietā elpvadu un plaušu slimību profilaksē, kā arī rehabilitācijas periodā. Tāpat šī terapija ir iedarbīga imunitātes nostiprināšanai, ādas slimību ārstēšanai, psihiskā un emocionālā stāvokļa uzlabošanai.
Sāls terapijas pirmsākumi meklējami jau viduslaikos. Pirmie kūrorti Polijā, kuros to izmantoja, ir minēti jau 12. gs. Krietni vēlāk - 19. gs. vidū poļu terapeits Feliks Bočkovksis (Boczkowski) ievēroja, ka sāls raktuvju strādnieki, atšķirībā no citiem raktuvju strādniekiem, praktiski nesaskaras ar elpošanas ceļu un plaušu slimībām. Viņš pirmais nāca klajā ar pieņēmumu, ka ar sāli piesātinātam gaisam piemīt terapeitiska iedarbība un izveidoja savu klīniku sāls raktuvēs. Pirmais sāls kūrorts, ko izveidoja poļu ārsts Bočkovskis, bija Veličkas sāls raktuvēs (Wieliczka) netālu no Krakovas. Ziņas par sāls labvēlīgo iedarbību izplatījās tālāk Eiropā un citviet. Pieredze, izmantojot sāls raktuves terapeitiskos nolūkos jeb speleoterapijā (no grieķu valodas - alas), vēlāk tika pārņemta daudzās citās valstīs – Austrijā, Azerbaidžānā, Kirgīzijā, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā.
Vēl pēc simt gadiem vācu ārsts Kārlis Hermanis Španagels (Karl Hermann Spannagel) pamanīja, ka viņa pacientu veselības stāvoklis bija uzlabojies pēc tam, kad tie 2. pasaules kara laikā bija slēpušies no apšaudes un bombardēšanas sāls alās. Viņš veica klīniskus eksperimentālus pētījumus un lika pamatus jaunai metodei – speleoklimata terapijai, ko veiksmīgi izmantoja elpceļu patoloģiju gadījumos.
Šobrīd speleoterapijas klīnikas, kurās ārstēšanai izmanto dabiskās alas, ir attīstījušās valstīs, kur tās ir pieejamas - Ungārijā, Slovēnijā, Bulgārijā, Vācijā, Gruzijā. Terapijas nolūkos izmanto arī mākslīgi radītās alas vairs neizmantojamās sāls raktuvju šahtās.
Speleoterapija tika plaši atzīta kā efektīva bezmedikamentozas terapijas metode un kļuva arvien populārāka. Tomēr tā bija ērta tikai tiem, kas dzīvoja vietās, kur bija sāls atradnes. Speleoterapijas plašāku izmantošanu ierobežoja daudzi faktori – aklimatizēšanās nepieciešamība tiem, kas ieradušies no citiem reģioniem, lieli attālumi, vietu trūkums – tas viss lika meklēt jaunus risinājumus un veikt tālākus pētījumus.